Iztāde "Sākums"

Katrs sākums sevī ietver kaut ko nezināmu. Mēs vēlamies saskatīt tā aprises, piešķirt tam nozīmi, saprast, kur tas mūs aizvedīs. Taču varbūt sākums nemaz neprasa skaidrību. Varbūt tas sākas tieši tur, kur beidzas mūsu pārliecība par to, ko redzam un zinām.

Laiks nemitīgi maina pasauli mūsu acu priekšā. Gaisma izgaist, ainavas pārvēršas, cilvēki attālinās, bet attēli saglabā to, kā vairs nav. Katra mēģinājuma apturēt laiku pamatā ir kaut kas varonīgs. Taču, lai kaut ko patiesi ieraudzītu, reizēm vispirms ir jāapstājas pašiem. Jāļaujas klusumam un vienatnei, kurā laiks šķietami rit citādi. Vientulība var būt gan atsvešinātība, gan iespēja pietuvoties sev un pasaulei. Tā var kļūt par telpu, kurā pasaule atklājas no jauna. Paliekot vienatnē ar savām domām, atmiņām un nezināmo, mēs sākam pamanīt to, kas ikdienas steigā paliek nepamanīts. Un varbūt tieši šajos brīžos, kad neko necenšamies noturēt, mēs spējam piedzīvot visvairāk.

Izstāde “SĀKUMS” pievēršas šiem trauslajiem stāvokļiem — starp klātbūtni…