Baba, kuru škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos

Apraksts

Baba, kuru škārsteikla bārni vaira napīdzeivuos ir klusa, bet radikāla meditācija par atmiņu, mājīgumu un neredzamo sieviešu darbu Latgales lauku ainavās. Tā veidojas dokumentālas tuvības un spekulatīvas estētikas krustpunktā.

Izstādes centrā ir Valentīna Priževoite — 75 gadus veca sieviete no Latgales laukiem —, kuras ikdienas žesti, rīki un klusumi tiek iemūžināti caur Amandas Anusānes fotogrāfisko skatienu. Viņas kamera neiejaucas — tā vēro. Laika gaitā starp fotografēto un fotogrāfi veidojas savstarpējas klusās uzticības pakts, kas atklāj dzīvi ritmos: adīšana, asinsspiediena mērīšana, piena daudzuma pieraksti ar rūpīgu rokrakstu. Šie šķietami ikdienišķie darbi kļūst par rituāliem, kas pretojas aizmirstībai.

Fotogrāfiju papildinājumā Liāna Mērņaka veido telpisku vidi no lauku dzīves materiālajām atliekām: piena kannas, spiediena mērītāja, nobružāta pierakstu burtnīca. Šie objekti nav prezentēti kā relikvijas, bet kā dzīvi saskarsmes punkti — portāli paaudzē, kuras stāsti arvien biežāk tiek pārklāti ar algoritmisku troksni un digitālu aizmāršību.

Izstāde aptver spriegumu starp analogo un sintētisko atmiņu. Mākslīgā intelekta radītie attēli saplūst ar dokumentāciju nevis lai aizstātu realitāti, bet lai to atbalso — radot jautājumus par autorību, ētiku un mutvārdu vēstures likteni mašīnmācīšanās laikmetā. Latgaliešu valoda, kas caurvij tekstuālos elementus, pastiprina darbu pretošanos valodas homogenizācijai, uzsverot vietas specifiku un izdzīvošanu.

Šis nav nostalģisks žests, bet steidzams. Baba... nemēģina padarīt vecmāmiņu par mītu, bet uzstāj uz viņas reālumu — trauslu, specifisku un cieši ieaustu Latgales kultūras un sociālajā audumā. Tā ir rīcība, kas pārraksta dzimtas līniju, kas atsakās no izdzēšanas.

Publiskā programma

Izstādes noslēguma dienā apmeklētāji tika aicināti tiešā dialogā ar māksliniecēm. Mākslinieču sarunā un vadītā ekskursijā Amanda Anusāne un Liāna Mērņaka dalījās ar procesa detaļām, pārdomājot starppaaudžu rūpes, redzamības politiku un stāstniecības ētiku. Šī tikšanās kļuva par izstādes iemiesotu turpinājumu — vietu, kur atmiņa, valoda un pieredze saplūda kopīgā sarunā.